26. Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?"
27. Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus."
28. Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā."
29. Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums."
30. Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais.
31. Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis.
32. Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!"
33. Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām."
34. Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka,