8. Tad Jonatāns sacīja: "Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot.
9. Un, ja tie mums uzsauc: stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, - tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim augšā pie viņiem.
10. Bet, ja gadītos, ka tie mums saka: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo tad Tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme."
11. Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: "Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies."
12. Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: "Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim labu mācību." Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: "Kāp man pakaļ, jo Tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!"
13. Tad Jonatāns rāpās ar rokām un kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa ieroču nesējs pēc tam tos nonāvēja pavisam.
14. Un šajā pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru uz tik liela lauka gabala, ko vēršu jūgs apar pus dienā.
15. Tad nometnē izcēlās izbailes gan ļaudīs, gan kareivjos, pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; un zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas.