11. Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: "Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies."
12. Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: "Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim labu mācību." Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: "Kāp man pakaļ, jo Tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!"
13. Tad Jonatāns rāpās ar rokām un kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa ieroču nesējs pēc tam tos nonāvēja pavisam.
14. Un šajā pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru uz tik liela lauka gabala, ko vēršu jūgs apar pus dienā.
15. Tad nometnē izcēlās izbailes gan ļaudīs, gan kareivjos, pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; un zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas.
16. Kad Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, ka tas pulks tur šķīda un klīda šurpu turpu,
17. tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: "Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!" Un tie nostājās rindās, un redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja.
18. Tad Sauls pavēlēja Ahijam: "Atnes šurp Dieva šķirstu," - jo Dieva šķirsts tolaik bija pie Israēla bērniem.
19. Un, kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: "Apturi savu roku!"
20. Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi, tur jau bija zobens pret zobenu un visai liels apjukums.
21. Un arī ebreji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē.
22. Tāpat arī visi Israēla vīri, kas bija savrup paslēpušies Efraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami.
23. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai.