17. sakait tā Jāzepam: piedod, lūdzams, savu brāļu pārkāpumus un viņu grēkus, jo tie tev darījuši ļaunu! - Bet tagad piedod mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!" Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja.
18. Tagad viņa brāļi paši nāca un krita viņa priekšā zemē un sacīja: "Redzi, mēs tev gribam būt vergi."
19. Un Jāzeps sacīja viņiem: "Nebīstaities, vai tad es esmu Dieva vietā?
20. Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams, kā šodien redzams, daudz ļaužu saglabāt dzīvus.
21. Bet tagad nebīstaities, es gādāšu par jums un jūsu bērniem." Tā viņš tos mierināja un runāja uz to sirdīm.
22. Tā Jāzeps apmetās Ēģiptē, viņš un viņa tēva nams. Un Jāzepam bija simts desmit gadi.
23. Jāzeps pieredzēja no Efraima bērniem trīs paaudzes, un arī Manases dēla Mahīra bērni piedzima uz Jāzepa ceļiem.
24. Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: "Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedīs jūs no šīs zemes uz to zemi, kuru Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam."
25. Un Jāzeps nozvērināja Israēla bērnus, teikdams: "Dievs patiešām raudzīsies uz jums, ka jūs aizvedat manus kaulus no šejienes."
26. Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptē šķirstā.