14. Un Israēls izstiepa savu labo roku un lika to uz Efraima galvas, kaut gan tas bija tas jaunākais, un kreiso roku uz Manases galvas; viņš krusteniski lika savas rokas, kaut arī Manase bija pirmdzimtais.
15. Un viņš svētīja Jāzepu un sacīja: "Tas Dievs, kura priekšā staigāja mani tēvi, Ābrahāms un Īzāks, tas Dievs, kas man ir bijis mans gans visu manu mūžu, līdz pat šai dienai,
16. tas eņģelis, kas mani atpestījis no visa ļauna, tas lai svētī šos zēnus, ka viņu starpā dzīvo tālāk mans vārds, mana tēva Ābrahāma un Īzāka vārds, ka tie aug un vairojas zemes virsū."
17. Un Jāzeps ievēroja, ka viņa tēvs savu labo roku lika uz Efraima galvas. Tas viņa acīm bija nepatīkami, un viņš satvēra sava tēva roku, lai to novirzītu no Efraima galvas uz Manases galvu.
18. Un Jāzeps sacīja savam tēvam: "Ne tā, mans tēvs, šis ir vecākais, liec savu labo roku uz viņa galvu."
19. Bet viņa tēvs liedzās un sacīja: "Es zinu, mans dēls, es zinu ir to; arī tas taps par tautu, arī tas pieaugs, bet viņa jaunākais brālis būs lielāks par to, un viņa pēcnācēji būs tie, kas piepildīs zemi."
20. Un viņš to svētīja tanī dienā, sacīdams: "Tavā vārdā Israēla dēli svētīsies. Tie teiks: lai Dievs tev dara tā, kā Viņš Efraimam un Manasem ir darījis." Un viņš cēla Efraimu pār Manasi.
21. Un Israēls sacīja Jāzepam: "Redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un vedīs jūs atpakaļ jūsu zemē.
22. Un es tev dodu vienu kalna muguru vairāk par taviem brāļiem, kuru es esmu ieguvis no amoriešiem ar savu zobenu un ar savu loku."