10. Un Jēkabs sacīja: "Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs, kas esi sacījis man: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, -
11. es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem.
12. Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos viņa, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus.
13. Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru tik daudz, ka tās nevar saskaitīt."
14. Un viņš pārnakšņoja tur šo nakti un paņēma no tā, kas bija nācis viņa rokās, dāvanu savam brālim Ēsavam,
15. divi simti kazu, divdesmit āžus, divi simti avju un divdesmit aunus,
16. trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes līdz ar kumeļiem, četrdesmit govis, desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzeļu kumeļus.
17. Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: "Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpe starp vienu un otru pulku."
18. Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: "Kad tev nāk pretī mans brālis Ēsavs un prasa tev, sacīdams: kā vīrs tu esi, un kurp tu ej, un kam pieder tie, kas tavā priekšā? -
19. tad saki: tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēsavam, un arī viņš pats nāk aiz mums."
20. Un viņš pavēlēja tāpat arī otram un trešajam, un arī visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: "Tā jums jāsaka Ēsavam, viņu sastopot.