31. Un arī tas sagatavoja ēdienu, nesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: "Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt."
32. Tad viņa tēvs Īzāks tam sacīja: "Kas tu esi?" Un viņš sacīja: "Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs."
33. Tad Īzāks izbijās bez mēra un sacīja: "Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts."
34. Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: "Svētī arī mani, mans tēvs."
35. Un viņš sacīja: "Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību."
36. Tad Ēsavs sacīja: "Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību." Un tas teica: "Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?"
37. Un Īzāks atbildēja un sacīja Ēsavam: "Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem viņa brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris; bet tev? Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?"
38. Un Ēsavs sacīja savam tēvam: "Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs." Un viņš pacēla savu balsi un raudāja.
39. Tad viņa tēvs Īzāks atbildēja un sacīja viņam: "Redzi, bez zemes treknuma būs tava apmešanās vieta un bez debess rasas no augšienes.
40. No sava zobena tu dzīvosi, un savam brālim tu kalposi, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla."