1. Un Ābrahāms bija vecs, padzīvojis vīrs, un Tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis pie visa.
2. Un Ābrahāms teica savam kalpam, sava nama vecākajam, kas pārvaldīja it visu, kas tam piederēja: "Liec savu roku zem manas ciskas
3. un zvēri man pie Tā Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu manam dēlam neņemsi sievu no kānaāniešu meitām, kuru vidū es dzīvoju,
4. bet ka tu iesi uz manu zemi un pie maniem cilts piederīgiem un tur ņemsi sievu manam dēlam Īzākam."