1. Un Sārai bija simts divdesmit septiņi gadi, tāds bija Sāras vecums.
2. Un Sāra nomira Kirijat-Arbā, tā ir Hebrona, Kānaāna zemē, un Ābrahāms gāja sērot par Sāru un to apraudāja.
3. Tad Ābrahāms cēlās no sava mirušā apstāvēšanas un sacīja Heta bērniem:
4. "Es kā svešinieks dzīvoju pie jums; atvēliet man kapa vietu, ka es varētu apglabāt savu mirušo, kas pie manis."
5. Un Heta bērni atbildēja Ābrahāmam, sacīdami tam:
6. "Uzklausi mūs, kungs! Tu esi Dieva paaugstināts mūsu vidū, labākajā no mūsu kapu vietām apglabā savu mirušo. Neviens no mums tev neliegs savu kapu, ka tu nevarētu apglabāt savu mirušo."
7. Un Ābrahāms cēlās un zemu palocījās tās zemes iedzīvotāju, Heta bērnu, priekšā.
8. Un viņš sacīja viņiem, teikdams: "Ja tas jums pa prātam, ka es apglabāju savu mirušo, kas pie manis, tad klausiet jel mani un griezieties manis labā pie Efrona, Cohara dēla,
9. ka viņš man dotu alu Makpelā, kas viņam pieder un atrodas viņa tīruma galā. Par pilnu samaksu lai viņš dod to man jūsu klātbūtnē par kapa vietu."
10. Bet Efrons atradās turpat starp Heta bērniem. Un hetietis Efrons atbildēja Ābrahāmam, visiem Heta bērniem, kas bija ienākuši pa pilsētas vārtiem, dzirdot:
11. "Ne tā, kungs. Klausi mani. Es tev atdodu tīrumu un alu, kas tanī; es tev to dāvinu, savu brāļu klātbūtnē es tev to dāvinu, apglabā savu mirušo."
12. Un Ābrahāms palocījās tās zemes iedzīvotāju priekšā
13. un sacīja Efronam, tās zemes iedzīvotājiem dzirdot: "Ja tu gribi būt mans draugs, tad klausies: es tev došu samaksu par tīrumu, pieņem to no manis, lai es tur varu apglabāt savu mirušo."
14. Tad Efrons atbildēja Ābrahāmam, sacīdams:
15. "Kungs, uzklausi mani: maksa par zemi - četri simti sudraba seķeļu; ko tas gan nozīmē mūsu starpā! Apglabā, lūdzams, savu mirušo."