16. faraons, Ēģiptes ķēniņš, bija devies uzbrukumā, ieņēmis Gezeru un nodedzinājis to. Viņš bija arī nokāvis kānaāniešus, kas pilsētā dzīvoja. Un pēc tam viņš to bija devis pūrā savai meitai, kas bija kļuvusi Salamana sieva.
17. Bet Salamans uzcēla atkal Gezeru, tāpat arī lejas Bet-Horonu,
18. viņš uzcēla klajumā Baalatu un Tamāru,
19. kā arī visas pilsētas ar noliktavām, kādas bija Salamanam, un arī kara ratu novietņu pilsētas un jātnieku novietošanas pilsētas, un visu, ko vien vēl Salamans bija iedomājies uzcelt vai nu Jeruzālemē, vai Libanonā, vai viņa pārvaldītajā zemē.
20. Tad nu visiem, kas bija atlikušies no amoriešiem, hetiešiem, ferisiešiem, hīviešiem un jebusiešiem, kas nebija no Israēla bērnu vidus,
21. un bērniem, kuri šiem palicējiem bija palikuši tanī zemē un kurus israēlieši nebija varējuši pilnīgi iznīcināt, - tiem Salamans uzlika darba klausību, līdz pat šai dienai.
22. Bet no Israēla bērniem Salamans nevienu nepadarīja par vergu, jo tie bija karavīri, bija viņa kalpotāji, viņa lielkungi, viņa virsnieki, viņa kara ratu virsnieki un jātnieki.
23. Pārraugu vien, kas Salamanam bija izraudzīti darbu pārraudzībai, bija pieci simti piecdesmit, tie uzraudzīja ļaudis, kas darbu darīja.
24. Arī faraona meita pārcēlās no Dāvida pilsētas pati uz savu namu, kuru viņai bija uzcēlis Salamans. Tad viņš uzcēla arī Millu.
25. Un trīs reizes gadā Salamans nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus uz tā altāra, kuru viņš bija uzcēlis Tam Kungam, turpat arī kvēpinādams Tā Kunga priekšā. Un viņš pabeidza šo namu.