22. Un Hīrāms deva ziņu Salamanam, sacīdams: "Es esmu dzirdējis to vēsti, ko tu man esi atsūtījis. Es darīšu visu, ko tu vēlies - ar tiem ciedriem un ciprešu kokiem.
23. Mani kalpi šos kokus nogādās no Libanona lejā līdz jūrai, un es tos ar plostiem novedīšu pa jūras ceļu uz to vietu, kuru tu man norādīsi. Un tur es tos izjaukšu, un tu tos no turienes varēsi aizvest. Bet tu izpildīsi manu vēlēšanos, piegādādams manam namam ēdamo."
24. Un Hīrāms deva Salamanam ciedru un ciprešu kokus, kā tas pats bija vēlējies.
25. Bet Salamans nodeva Hīrāmam divdesmit tūkstošu koru kviešu pārtikai un divdesmit tūkstošu koru sagrūstu olīvu eļļas. To Salamans Hīrāmam nodeva ik gadus.
26. Un Tas Kungs piešķīra Salamanam gudrību, kā Viņš to bija solījis, un miers valdīja Hīrāma un Salamana starpā; un tie abi noslēdza derību.
27. Un ķēniņš Salamans izraudzīja no visa Israēla klausības darba veicējus. Un darbam ņēma trīsdesmit tūkstošus vīru.
28. Un viņš nosūtīja tos uz Libanonu - ik mēnesi pa desmit tūkstošiem, pārmaiņus: vienu mēnesi tie bija Libanonā, bet divi mēnešus mājās. Bet Adonīrāms bija uzraugs pār tiem, kas klausības darbos.
29. Un Salamanam bija vēl arī septiņdesmit tūkstoši kravu nesēju un astoņdesmit tūkstoši akmeņkaļu kalnu apgabalos.
30. Un pārvaldnieku vien pār darba uzraugiem, kas darbus pārraudzīja, Salamanam bija trīs tūkstoši un trīs simti. Tie pārvaldīja ļaudis, kas veica darbus.
31. Un pēc ķēniņa pavēles tie izlauza lielus akmeņus, vērtīgus akmeņus, lai ar apcirstiem akmeņiem liktu pamatu namam.
32. Tā Salamana namdari kopā ar Hīrāma namdariem un ar ļaudīm no Gebalas ar kaltiem apcirta akmeņus un apdarināja kokus un akmeņus nama celšanai.