12. Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā.
13. Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira.
14. Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris."
15. Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris."
16. Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā.
17. Tad Tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju:
18. "Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna dārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu.
19. Runā ar viņu un saki viņam: tā saka Tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis? - Un saki viņam vēl šos vārdus: tā saka Tas Kungs: tanī pašā vietā, kur suņi ir lakuši Nabota asinis, tie uzlaizīs arī tavas asinis."
20. Un Ahabs sacīja Elijam: "Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?" Bet tas atbildēja: "Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns.
21. Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā.
22. Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot.
23. Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem.
24. Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!"
25. Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja.
26. Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem - gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā.
27. Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams.
28. Un Tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams:
29. "Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās."