22. Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: "Ej stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks."
23. Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: "Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet, ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt tad mēs varētu viņus pieveikt.
24. Tāpēc rīkojies tagad tā: atcel ķēniņus, ikvienu no savas vietas, un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus.
25. Bet sasauc tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un liec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan nebūsim stiprāki par tiem?" Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī darīja.
26. Un notika, ka nākamajā gadā Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai karotu pret Israēlu.
27. Un arī Israēla bērni tika sapulcēti un apgādāti ar uzturu, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu.
28. Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: "Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka Tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo pulku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu Tas Kungs."
29. Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem, septiņas dienas. Bet septītajā dienā sākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simts tūkstošus kājnieku vienā dienā.