2. Un Elija aizgāja parādīties Ahabam, bet bads bija bargs Samarijā.
3. Un Ahabs ataicināja Obadju, kas bija nama pārvaldnieks, bet Obadja ļoti bijās To Kungu,
4. jo, kad Izebele iznīcināja Tā Kunga praviešus, tad Obadja bija paņēmis simts praviešus un bija tos pa piecdesmit paslēpis kādās alās, un bija tos apgādājis ar maizi un ūdeni.
5. Un Ahabs sacīja Obadjam: "Noej šinī zemē pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm: var jau būt, ka atrodam zaļu zāli un varam saglabāt zirgus un mūļus dzīvus, lai mēs nezaudējam lopus."
6. Un tā viņi savā starpā sadalīja zemi, lai to pārstaigātu: Ahabs viens pats gāja savu ceļu, un arī Obadja viens pats gāja savu ceļu.
7. Un, kad Obadja vēl bija ceļā, redzi, tam pretī nāca Elija. Un viņš to pazina un krita tā priekšā uz sava vaiga, un sacīja: "Vai tu neesi mans pavēlnieks Elija?"
8. Un viņš sacīja: "Tas es esmu! Ej un saki savam kungam: Elija ir šeit!"
9. Bet tas sacīja: "Ko tad es būtu nogrēkojies, ka tu savu kalpu nodod Ahaba rokā? Vai lai tas mani nonāvē?
10. Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, nav nevienas citas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, lai tevi tur sameklētu. Bet, kad sacīja: viņa nav, - tad viņš tai tautai un ķēniņa valstij lika ar zvērestu apliecināt, ka viņi tevi nav atraduši.