10. Bet tas nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija grūta no sava vīra Īzāka, mūsu ciltstēva,
11. vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu,
12. tā saņēma šādu apsolījumu: vecākais būs jaunākā kalps, -
13. kā ir rakstīts: Jēkabu Es mīlēju un Ēsavu Es ienīdu.
14. Kas no sacītā izriet? Vai Dieva rīcība ir netaisna? Nepavisam ne!
15. Uz Mozu Viņš saka: Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu.
16. Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.
17. Tā raksti saka uz faraonu: uz to Es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu Savu spēku un lai Mans Vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.
18. Tātad, kuru Viņš grib, to Viņš žēlo un, kuram grib, tam apcietina sirdi.
19. Tu varbūt man iebildīsi: ko tad Viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties Viņa lēmumam?
20. Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties? Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis?
21. Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru negodam?