1. Pēc visa tā es jautāju: vai Dievs Savu tautu ir atstūmis? Nepavisam ne. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts.
2. Dievs nav atstūmis Savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis. Jeb vai jūs nezināt, kas rakstīts par Eliju, kā viņš apsūdz Israēlu Dievam:
3. Kungs, Tavus praviešus viņi ir nokāvuši, Tavus altārus izpostījuši, tā ka es viens esmu palicis, un nu tie tīko pēc manas dzīvības.
4. Bet ko viņam atbild Dieva balss: Es esmu Sev atlicinājis septiņus tūkstošus, kas savus ceļus nav locījuši Baala priekšā!
5. Gluži tāpat arī šinī laikā ir palicis pāri mazs atlikums pēc žēlastības.
6. Bet, ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.
7. Kas no tā izriet? Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas,
8. kā ir rakstīts: Dievs viņiem devis truluma garu, acis, lai tie neredzētu, un ausis, lai tie nedzirdētu, līdz pat šai dienai.
9. Un Dāvids saka: viņu bagāti klātais galds viņiem kļūs par slazdu un cilpu, par krišanas un soda iemeslu.
10. Viņu acis tiks aptumšotas, ka viņi vairs neredzēs, un viņu muguras būs saliektas vienumēr.
11. Es jautāju tālāk: vai viņi paklupuši, lai ietu bojā? Nebūt ne. Ar viņu apgrēcību pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus mudinātu uz sacensību.