1. Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja:
2. "Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst.
3. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes."
4. Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: "Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?"
5. Un Viņš tiem jautāja: "Cik jums ir maizes?" Tie sacīja: "Septiņas."
6. Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā.
7. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā.
8. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus.
9. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida.
10. Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā.
11. Un farizeji uzstājās un sāka ar Viņu sarunāties un prasīja no Viņa kādu zīmi no debesīm, Viņu kārdinādami.
12. Un Viņš nopūtās Savā garā un sacīja: "Ko šī cilts meklē zīmes? Patiesi Es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netaps dota."
13. Un Viņš, tos atlaidis, kāpa atkal laivā un pārcēlās uz otru malu.
14. Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā.
15. Un Viņš tiem pavēlēja, sacīdams: "Raugait, sargaities no farizeju rauga un no Hēroda rauga!"
16. Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes.