45. Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu.
46. Un, tos atlaidis, Viņš gāja kalnā Dievu lūgt.
47. Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats malā.
48. Un, redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām.
49. Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt,
50. jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!"
51. Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies.
52. Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta.
53. Un pārcēlušies tie nonāca Ģenecaretē un brauca tur pie malas.
54. Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina
55. un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.
56. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli.