26. Un Viņš sacīja: "Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē
27. un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.
28. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā.
29. Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt."
30. Un Viņš sacīja: "Kam mēs Dieva valstību pielīdzināsim? Jeb kādā līdzībā mēs to tēlosim?
31. Kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, ir mazākais no visām sēklām virs zemes,
32. un, kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks par visiem dārza augiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt."
33. Un daudzās tādās līdzībās Viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties.
34. Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja.
35. Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: "Pārcelsimies uz viņu malu."
36. Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa.
37. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu.
38. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: "Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?"
39. Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: "Klusu, mierā!" Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.