33. Un Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt,
34. un tiem saka: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā."
35. Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.
36. Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi."
37. Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka Pēterim: "Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēj būt nomodā?
38. Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja."
39. Un Viņš, atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams tos pašus vārdus.
40. Un Viņš griezās atpakaļ un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.
41. Un Viņš nāk trešo reizi un tiem saka: "Jūs vēl guļat un dusat! Jau diezgan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.
42. Celieties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir klāt."
43. Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecajiem.
44. Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi, sacīdams: "Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā."
45. Un tas nāca un, tūdaļ Viņam piegājis, saka: "Rabi!" - un Viņu skūpstīja.
46. Un tie pielika rokas pie Viņa un To saņēma.
47. Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.