20. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist.
21. Bet tie sauca un sacīja: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!"
22. Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: "Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."
23. Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja.
24. Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos.
25. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai.
26. Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ.
27. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja.
28. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: "Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem.
29. Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas.
30. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, - un uz pakalniem: apklājiet mūs!
31. Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?"
32. Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu.
33. Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.