44. Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet."
45. Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt.
46. Bet daži no tiem aizgāja pie farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis.
47. Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: "Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.
48. Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu."
49. Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: "Jūs neko nesaprotat
50. un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā."
51. Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā
52. un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.
53. No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut.
54. Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu, vārdā Efraima, un tur palika kopā ar mācekļiem.