22. Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
23. Kad labs laiks bija pagājis, jūdi nolēma viņu nonāvēt.
24. Bet viņu nodoms Saulam kļuva zināms. Viņi sargāja vārtus dienām un naktīm, lai viņu nonāvētu;
25. bet mācekļi naktī viņu nolaida grozā pār mūri zemē.
26. Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās, neticēdami, ka viņš ir māceklis.
27. Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis To Kungu un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus Vārdā.
28. Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams Tā Kunga Vārdā.
29. Viņš runāja arī un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt.
30. Brāļi, to manīdami, viņu aizveda uz Cēzareju un aizsūtīja uz Tarsu.
31. Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.
32. Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.
33. Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts.
34. Pēteris viņam sacīja: "Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!" Un viņš tūdaļ cēlās.
35. Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie Tā Kunga.
36. Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja.
37. Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā.