11. Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļabiedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā.
12. Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja,
13. atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: brāli Saul, raugies uz augšu! - Un tanī pašā brīdī es varēju viņu redzēt,
14. bet viņš sacīja: mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu Viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes,
15. lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.
16. Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu!
17. Atgriezies Jeruzālemē, es, Templī Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts
18. un redzēju Viņu. Viņš man teica: steidzies ātri prom no Jeruzālemes, jo viņi nepieņems liecību par Mani!
19. Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz Tevi.
20. Un, kad Tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.
21. Tad Viņš man sacīja: dodies ceļā, jo Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!"
22. Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: "Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!"
23. Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā,
24. komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza.
25. Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja klāt: "Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?"
26. To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: "Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis."
27. Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: "Saki man - vai tu esi romietis?" Un viņš atbildēja: "Jā."